Pakāpeniska sasilšanas planētas atmosfēru pārveidojot ienākošo saules starojuma siltumu (Žans Batists Fourier atklāja 1824). Šo dabisko efektu pastiprina ar pieaugošo siltumnīcas efekta - oglekļa dioksīda, nitroux oksīda hlorfluorogļūdeņraži (CFC), ozona un metāna - ka slazds atspoguļoja starojuma avota enerģija, kā to cenšas atstāt planētu daudzumiem. Daži redz traģiska, rūgto ironiju, izmantojot līdz augsnes virskārtas, piesārņojot upes un okeāniem un liekot satumst atmosfērā, bet neapzināti pārvēršot milzu siltumnīcas visā pasaulē. Sk. globālā sasilšana.